Aizmirsu par laiku, skatoties uz ekrānu

[agnellaoral]

Nekad nebiju domājusi, ka mans vakars pārvērtīsies par tādu mini piedzīvojumu. Sēžu mājās, dators priekšā, ārā lietus, un es vienkārši gribēju noslēpties no realitātes. Darbā bija saspringta diena, galva pilna ar puķu pasūtījumiem, vāzēm un līgavas pušķiem. Esmu floriste, un, lai gan mīlu savu darbu, dažreiz gribas izslēgt domas. Tā nu es atvēru pārlūkprogrammu, lai uzspēlētu kādu spēli, un ieraudzīju reklāmas baneri. Sākumā nodomāju — nu, nē, tas nav man. Bet pēc piecām minūtēm es jau biju reģistrējusies un iemaksājusi desmit eiro.

Zinu, zinu, izklausās banāli. Bet tas vakars aizgāja pavisam citā virzienā, nekā plānoju. Es vienmēr esmu bijusi skeptiska pret azartspēlēm, man šķita, ka tā ir tikai naudas izmešana vējā. Tomēr šoreiz mani piesaistīja nevis iespēja laimēt miljonus, bet gan pats process. Tā mazā ruletes ripas griešanās, skaņas, animācijas. Vispirms uzspēlēju par centiem, tikai lai saprastu, kā viss darbojas. Un tad pamanīju, ka smaids nav no sejas nenāk.

Pēc pusstundas mans bilance bija pieaudzis līdz divdesmit diviem eiro. Nav daudz, bet prieks bija milzīgs. Es pat pie sevis iesmējos: «Tas taču ir tikai sīkums, bet kā uzmundrina pēc darba!» Un tad es sāku meklēt, kādi piedāvājumi vispār ir pieejami Latvijā. Izrādās, ka lv casinos piedāvā ļoti dažādas spēles, ne tikai slavenos slotus. Tur bija arī live dīleri, kas izskatījās pēc īstas kazino atmosfēras, tikai bez tā smacīgā gaismu un trokšņa. Es, protams, neuzdrošinājos spēlēt ar īstu dīleri, bet noskatījos, kā citi spēlē.

Interesanti, ka tiešsaistes vide mani atslābināja vairāk nekā jebkura filma vai seriāls. Tur ir kaut kas hipnotizējošs — neliela azarta deva, kas liek sirdij pukstēt straujāk. Es uzvarēju vēl pāris eiro, zaudēju, atkal uzvarēju. Beigās diena noslēdzās ar nelielu plusu, bet galvenais — es jutos atpūtusies. Varbūt kāds teiks, ka tā ir bīstama izklaide, bet es uzskatu, ka viss ir atkarīgs no attieksmes. Es nekad neliku uz spēles vairāk, nekā varēju atļauties pazaudēt, un nekad nedzenājos pēc zaudējuma.

Tā nu šis kļuva par manu mazo vakara rituālu, tikai bez fanātisma. Dažreiz es atveru savu iecienīto spēļu vietni un pagriežu pāris raundus, kamēr tēja atdziest. Man patīk, ka varu kontrolēt laiku un naudu. Un jā, ir notikušas arī tādas reizes, kad izdevās laimēt kādu jaukāku summu, piemēram, piecdesmit eiro. Bet pats galvenais — tas miegs pēc tam ir tik salds. Iedomājies: tu ieslēdz datoru, pasaule pazūd, un ir tikai tu un tā mazā bumbiņa, kas ripo. Bez stresa, bez pienākumiem.

Es bieži iesaku draugiem izmēģināt ko līdzīgu, bet vienmēr piebildu: svarīgi ir saprast savas robežas. Man ir draudzene, kas nekad nespēlē, jo baidās zaudēt kontroli. Un tas ir normāli. Katram savs. Bet, ja tu spēj baudīt procesu, nevis tikai rezultātu, tad tā var būt lieliska izklaide. Protams, es saprotu, ka daudziem azartspēles asociējas ar problēmām, un tā arī ir. Bet, ja mēs runājam par atbildīgu pieeju, tad kādēļ gan ne?

Šis viss mani noveda pie domas, ka dažreiz mēs paši sev liedzam mazus priekus, baidoties no aizspriedumiem. Nekas šajā dzīvē nav simtprocentīgi drošs, pat staigāšana pa ielu. Viss ir atkarīgs no mēra. Un es esmu pateicīga sev, ka ļāvu šim vakaram notikt. Jo tā vienkāršā skaitļu kombinācija, kas sakrita, man atgādināja: pat parastā dienā var notikt kaut kas neliels, bet patīkams pārsteigums.

Tāpēc, ja kāds man jautā, kāpēc es pavadu laiku pie šādām spēlēm, es smaidu un atbildu: tā ir kā garšīga konfekte pēc pusdienām. Maza, bet tā uzlabo garastāvokli. Un, iespējams, tas ir tas, kas mums visiem ikdienā pietrūkst — maza iespēja izrauties no rutīnas. Vai tā būtu grāmata, filma vai virtuāls kazino, katrs izvēlas pats. Manā gadījumā tā ir šī. Un es nekaunos par to atzīt.

Ja reiz mēs meklējam veidus, kā padarīt savu dzīvi gaišāku, kādēļ gan neizmēģināt kaut ko jaunu? Es taču nevaru teikt, ka šī pieredze mani mainīja, bet tā noteikti pievienoja krāsu maniem pelēkajiem vakariem. Un tas jau ir daudz.